[0:01]VFS Films, Latvijas Televīzija, Valsts kultūrkapitāla fonds un Borisa un Ināras Teterevu fonds piedāvā.
[0:15]41. gada jūnijs. Padomju okupantus nomaina nacisti. Vai ir kādas atšķirības? Naivie latvieši cer uz atbrīvošanu, bet no vilka nagiem iekrīt klēpī lācim. Okupantus nešķiro labajos un sliktajos. Ne jau velti, viņi visi ir okupanti.
[0:43]Kas reiz bijis, nekad nebūs noslēdzies.
[0:48]Pat zināmais pārsteidz, ja uz to citādi paskatīties.
[0:57]Atslēgas, gadsimta vēstures atradumi.
[1:08]Uguns iemetās Pēterbaznīcas torņa vidusdaļā ap 12:00 dienā. Jau pēc brīža Eiropas augstākā koka būve bija vienās liesmās, un pulksten 15:10 sabruka. Torņa smailes dzelzs stieni vēlāk atrada Mazās Monētu ielas namu drupās. Liesmas aprija arī citas ēkas Daugavas virzienā. Pati baznīca turpināja degt vēl trīs dienas. Naktī ar skaļu dārdoņu sagāzās ērģeles, zvani sakusa, marmora kancele sabirza sīkās drumslās. Jūnijs Latvijai 20. gadsimtā izrādījies ellīgi šķībs mēnesis. 40. gada padomju okupācija, gadu vēlāk pirmās padomju masveida deportācijas un jau pēc nedēļas jauns, nacistu okupācijas režīms. 41. gada īsākajā naktī, 22. jūnijā, sākās cilvēces vēsturē lielākā militārā ofensīva. Operācija Barbarosa, Hitlera Vācijas uzbrukums Padomju Savienībai. Latviju tas skāra jau pirmajās stundās. 22. jūnija rītā tika bombardēta Liepāja un Ventspils, 27. jūnijā sākās uzbrukums Rīgai, un 29. jūnijā tika izrauta senās vācu pilsētas sirds. Svētā Pētera baznīca un visa tās apkārtne. Kaut vēsturnieki joprojām strīdās, vai baznīcu norāva krievu vai vācu lādiņi, ir skaidrs, ka tas notika vācu uzbrukuma dēļ. Kā iespējams, ka par spīti tik barbariskai ienākšanai Latvija Hitlera karaspēku sagaidīja kā atbrīvotājus.
[2:48]Ziediem pušķoti un latviešu tautas pateicības gaviliem sveikti, mūsu pilsētu ielās soļoja vācu karavīri.
[3:04]Komunistiem vienmēr bijusi apbrīnojama spēja īsā laikā kļūt par nīstākajiem tautas ienaidniekiem. 19. gadā Pēteris Stučka sarkanajam teroram vajadzēja vien pusgadu, lai līdz tam kreisi noskaņotā Latvijas sabiedrība patiekt viņus kā trakus suņus. Staļina okupācijas baigā gada terors līdzīgas sajūtas raisīja 41. gadā. Jebkurš, kas patīdz tavu pāridarītāju, automātiski šķiet tavs draugs. Loģiski tā nebija. Okupants nomainījis okupantu, ir un paliek okupants. Abu režīmu rokraksti bija pat pārsteidzoši līdzīgi. Kas mainījās parasto cilvēku dzīvēs, kad Staļinu nomainīja Hitlers? Staļina okupācija jau pirmajos mēnešos sāpīgi iesita pa parastā cilvēka kabatu. Veikalu izpirkšanas drudzim sekoja preču normēšana, netaisnīga naudas reforma un spekulācijas uzplaukums. Atnākot Hitleram, tas pats atkārtojās. Jau jūlijā Rīgā nebija ko ēst. Augustā katrs reģistrētais iedzīvotājs saņēma svarīgāko dokumentu, apgādes grāmatiņu. Nedodies to pazaudēt, taču arī tad preču visiem nepietika. Cilvēki pilsētās medīja baložu, sazēla melnais tirgus, spekulantus tautā iesauca par šīberiem, bet viņu tvarstītājus par štukasiem, tā toreiz sauca kaucošos bumbvedējus. Lai gan zemniekiem bija aizliegts kaut lopus savai iztikai. Ar dažādām viltībām lauku produkti tomēr nonāca pilsētās. Arī mans tētis tolaik vēl puika no laukiem uz Rīgu regulāri veda pārdot speķi. Ar lieliem saiņiem kāpa ārā centrālajā stacijā, lavījās garām policijas prefektūrai un apmetās pie radiem Vecrīgā. Šodien to iedomāties kā islīmst, jo par spekulāciju sodīja ar nāvi. Tā bija lielākā abu okupācijas režīmu atšķirība. Nacistu režīms sakrita ar kara laiku, un kara likumi bieži bija pat nežēlīgāki par padomju terora metodēm. Mana tēta kaimiņu, Kārli Daugavieti no Mēmeles pagasta 43. gadā pieķēra, tiesāja un nošāva. Diez ko atraktīgs viņš gan nav bijis, jo piezīmes par pārdoto gaļu bija rakstījis savā pasē. Cits traģikomisks atgadījums bija Ķekavas pusē. Tur spekulanti pieķerti ar gaļu, kas paslēpta zārku vezumā. Mes cīnamies, ko tu dari uzvarai? Otrs padomju okupācijas nestais lāsts bija vispārēja nacionalizācija, privātīpašuma atņemšana. Arī šajā ziņā nacisti daudz neatšķīrās. Mēnesi pēc okupācijas tika izdots rīkojums, ka visa padomju nacionalizētā manta pāriet Reihā īpašumā. Tiesa ar laiku režīms kļuva pielaidīgāks, jo šāda netaisnība raisīja sabiedrības vilšanos, bet vāciešiem līdz ar pirmajām grūtībām frontē bija svarīgs vietējo atbalsts. 41. gada nogalē tika atļauta mazo uzņēmumu daļēja reprivatizācija, taču arī tā nebija taisnīga. Iepriekšējo okupantu atņemtos uzņēmumus īpašniekiem nevis atdeva, bet ļāva izpirkt, turklāt tikai kustamo mantu. Visi nekustamie īpašumi, ēkas un zeme palika nacistu rokās, un tos drīkstēja tikai nomāt. Tikai vienu novēlam daudz cietušai latviešu tautai, nekad neaizmirst, ka priekšnoteikums šim solim radies vācu karaspēks. Tikai 43. gada sākumā, kad vāciešiem frontē klājās jau pavisam švaki un panikā tika mobilizētas okupēto zemju leģionāru vienības, vietējā atbalsta vairošanai tika atļauta daudz plašāka reprivatizācija. Līdz 44. gadam no jauna privatizēja ap 2000 uzņēmumu, 90% nekustamo īpašumu pilsētās un ceturtdaļu laukos. Taču līdz pēdējam nacisti paturēja netaisnīgu atrunu, ka privatizēt drīkst tikai tos īpašumus, kas nav nepieciešami Vācijas kara saimniecībai. Tādi bija ne tikai lielie rūpniecības uzņēmumi, bet arī virkne greznu mājokļu. Piemēram, Jaunāko ziņu impērijas mantinieks Emīlijas Benjamiņas audžu dēls Juris neatguva neko, jo vācu kara saimniecībai vajadzēja gan izdevniecību un tipogrāfiju, gan dzīvojamās ēkas. Barona ielā bija ievācies militārās pārvaldes štābs, bet Jūrmalas villā pats Ostlandes reihskomisārs, reprivatizācijas rīkojumu izdevējs Heinrihs Loze. Tāda pati liekulība bija nacistu attieksme pret neatkarīgās Latvijas svētkiem un simboliku. Līdz 43. gadam 18. novembri svinēt nebija diez ko ļauts, tāpat arī lietot sarkanbaltsarkanos karogus. Turpretī, kad bija jāsāk formēt Latviešu SS leģions un jāspiež uz mūsu patriotisma jūtām, 18. novembris kļuva par obligātajiem nacistu propagandas svētkiem. Un sarkanbaltsarkanās uzšuves par nacistu formas tērpu rotu. Līdzīgi arī Staļina okupanti 40. gada vasarā, kad tas vēl bija izdevīgi, vicināja Latvijas karogus un bļāva par brīvu Latviju. Vēl viena padomju baigā gada trauma bija fiziskā izrēķināšanās ar cilvēkiem, gan masu slepkavības, gan deportācijas. Šajā laukā nacistu nāves izkapts pļāva ar vēl lielāku vēzienu. Cilvēku iznīcināšana viņiem kļuva par savdabīgu tautsaimniecības nozari. Noslaktēto ebreju miesīgās atliekas tika pārstrādātas noderīgās precēs, bet atlikušās mantas sadalei un tirgošanai veidoja īpašas komisijas, kuru locekļi nereti šo to arī piesavinājās. Holokausts ir īpaši smaga tēma, kam veltīsim atsevišķu atslēgas sēriju vēl šovasar. Bet ar cīņu par nogalināto ebreju mantu saistās vēl kāda nacistu masu slepkavības epizode. Makašānu pagasta Audriņu ciema iznīcināšana 42. gada sākumā. Vairāk kā 200 cilvēku, galvenokārt krievu vecticībnieku, gāja bojā idiotiska, nelietīga sadzīves kašķa dēļ. Divas draudzenes un iedzērājas, Marina Morozova un Naņisja Glušņova, nevarēja sadalīt nozagto ebreju mantu. Marina dusmās nosūdzēja Naņisju policijai. Izrādās viņa mājās slēpa savu dēlu un vēl piecus sarkanarmiešus, kas bija izbēguši no Rēzeknes karagūstekņu nometnes. Viņu iznīcināšanas operācijā krita vairāki policisti, tāpēc par atriebību un iebiedēšanu tika nolemts publiski nogalināt 30 Audriņu vīriešus, un pārējos ciema iedzīvotājus apcietināt.
[9:26]Audriņus nodedzināja. Iedomājieties, tas būtu kā šodien nolīdzināt līdz ar zemes virsu veselu Pierīgas jaunciematu.
[9:37]Tiem, kas izdzīvoja, nedzīstošas okupācijas rētas bija zaudētās mājas. Padomju okupanti tās brutāli atņēma liekulīga taisnīguma vārdā. Nacistu okupanti ar uguni. Tūkstošiem cilvēku zaudēja mājas lielvaru kara dzirnās, kur abi dzirnakmeņi mala vienlīdz smagi. Kāda starpība no kuras frontes puses izšauj lādiņš, sagrauj tavu dzīvi.
[10:09]Visbaigāk nokostītā pilsēta Latvijā ir Jelgava. 44. gada vasarā Jelgavas ieņemšana Krievu armijai bija daļa no operācijas Bagration. Paši krievi to dēvēja par vērienīgāko militāro ofensīvu Padomju Krievijas vēsturē. Vācieši, savukārt, Jelgavu pasludināja par neatdodamu cietoksni. Pēc nedēļu ilgušām cīņām Jelgava bija iznīcināta. Iznīcināti bija 95% ēku. Krāsmatas dega vēl vairākus mēnešus pēc kaujām, kad rudenī ļāva atgriezties izbēgušajiem civiliedzīvotājiem. Atgriezās mazāk par pusi. Marija un Jēkabs Liepas uz Jelgavu, uz Jēkaba vecāku mājām bija pārcēlušies kara sākumā no Rīgas, domādami, ka mazākā pilsētā būs mazāk karapostu. Še tev. No visas viņu mājas un mantības, vienīgā lieta, kas nesadega, bija viena Marijas fotogrāfija. Kāds paziņa to atrada ar tinti sašvīkātu. Kara bērni uz tās bija mācījušies rakstīt. Kad kara sākumā sagruva Rīgas Pēterbaznīca, nacisti nodegušo torni apjuma ar plakanu jumtu un galā uzlika zenītlielgabalu, projektoru un sardzes būdu apkārtnes novērošanai. Kad kara beigās tika nopostīta Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīca. Padomju sapieri baznīcas drupas uzspridzināja, bet tornī ierīkoja militārās kartogrāfijas uzmērīšanas punktu. Jau atkal identisks okupantu rokraksts. Nolaupītās zemes svētumus apgānīt ar savām okupantu dabiskajām vajadzībām, laupījumu sargāšana.
[11:57]40. gadā komunisti mūs okupēja ar meliem par atbrīvošanu no buržuāzijas jūga. 41. gadā nacisti ar meliem par atbrīvošanu no komunistu jūga. 44. gadā vēlreiz komunisti, šoreiz ar meliem par atbrīvošanu no nacistu jūga. Smieklīgi, ja nebūtu tik traģiski. Un, ja starp mums joprojām nebūtu tādu, kas šos datumus patiešām svin kā atbrīvošanu. Atbrīvotais padarīs labu darbu, dodas mājās, nevis ievāc savējās un sabradā tev kā kailas labu.
