[0:09]2013. gadā mūziķi Arni Metni piemeklē asinsizplūdums. Liktenīgo dienu viņš spilgti atceras vēl šodien. Vienu brīdi es vienkārši no gultas kā cēlos, tā blāc nogāzos. Es nogāzos un nevaru piecelties, guļu. Sieva saka, ko tu tur vāļājies, celies augšā, es saku, es nevaru. Jo man jau notika tas asinsizplūdums galvā un jau nopāralizēja man to kreiso pusi. Tagad es zinu, kā ir jāiet, kad ir paralizēta kreisā puse, bet tanī mirklī vienkārši, nu kā, pēkšņi nogāzos. Un es palieku guļot, nu ko es tur pa to zemi vāļājos un sieva kas galvu, nu ko darīsim, nu vīrs guļ zemē, nevar piecelties, sauc ātros. Sauc ātros, nu izsaucu tos ātros, atbrauc ātrie, saka, jābrauc uz slimnīcu. Es saku, nu ko te uz slimnīcu? Nu tā dakteris saka tā, nu jums ir variants, jūs varat nomirt šeit. Nu, ja var, varam vest jūs uz slimnīcu, varbūt, ka izdodas jūs izglābt. Operācijas laikā ir tā, ka, kad, nu, kad kaut kādā brīdī, bet jocīgi, redz, nu tas ir ezotēriķiem un kaut kādiem mediķiem jāpēta. Es it kā esmu bez samaņas, bet kaut kādas, kaut kādas manas personības, nu vēl, mana, mana, mana smadzeņu kaut kāda, nu, funkcijas, nu kaut kas, kaut kas man vēl ir. Kaut kas, nu es nezinu, varbūt, ka tā ir dvēsele, vai ne, kas vēl ir, vēl, vēl ir ar manu ķermeni. Un kaut kādā brīdī es saprotu, ka es mirstu. Un es to apzinos, saproti. Un, un tanī brīdī sākās drausmīgas bailes man. Kaut kādā brīdī ir tā, ka ir, ir melna tumsa, faktiski es esmu laikam jau, jau, jau laikam esmu miris, faktiski. Ir melna tumsa un, un, un tad parādās kaut kur melnā, melnā tādā visā parādās tāda maza, maza gaismiņa. Un tā gaismiņa nāk, nāk tuvāk un paliek gaišāka. Un tai brīdī, brīdī, teiksim, nu, acīmredzot, ka mana sieva tur bija tanī, nu es nezinu, vai viņa bija, obzālē, bet viņa kaut kur tur tuvumā ir. Un viņa tie dakteri pēkšņi konstatē, ka pēkšņi man sākās uzlabojumi. Sākās, palika, ka man nekustās kreisā roka, kreisā kāja, nu bišķi kustās. Nu arī tā kāja bišķi kustās, bet, nu, ne tā kā, ne tā kā vajadzētu. Un paliek labāk, bet, bet, nu, ņemot vērā, ka es vairs neesmu jauns puika, ja man būtu gadi 10, 15 mazāk, tad ar intensīvu darbu, vingrošanu es varbūt tās tiktu pie, pie tā, kad, kad, kad, nu, ka, nu, gandrīz nebūtu. Mūzika joprojām ir neatņemama viņa dzīves daļa, tomēr pēc pārcīestā insulta Arnis atzīst, dzīve tagad dalās divos posmos, pirms un pēc. Mūzika ir mana dzīve, tā mēs varētu teikt. Tanī brīdī, tanī brīdī es par to nedomāju, jo es biju vareni priecīgs, kad es esmu vispār dzīvs. Jo pārējais viss, nu ko es varu, elpot, varu redzēt, bet, nu, viss, viss, viss ir tas, teiksim, viss tas mans, kā lai sakot, mans gars un mana dvēsele, tā ir mūzikā. Un viņa man palīdz dzīvot un viņa dzīvo, vai ne, vienkārši, tas ir tas, ko es, ko es daru un ar, kā es, kā es arī būtībā komunicēju ar radītāju. Ka man ir divas dzīves, ja. Es esmu, es būšu, būšu nodzīvojis divas dzīves, vai ne. Tad, kad, tad, kad beigsies šī dzīve, man, tad es varu teikt, ka divas dzīves es būšu nodzīvojis. Jo mainījās, nu daudz kas, man mainījās pēc tā viss, es sapratu, kad, kad, kad, kad radītāja, tie ceļi pie radītāja ir dažādi. Bet, nu, tas, ka cilvēka, cilvēka šīs zemes gaitu uzdevums galvenais ir meklēt ceļu pie radītāja, tas ir fakts. Un, tad, kad es nonācu mājās, tad pirmais, ko es darīju, es komponēju Kyrie Eleison. Kas arī ir, ir, ir šīs Zilā kalna mesas pirmā daļa.
[5:32]Nu lielākais atbalsts bija man, man, man ir mana ģimene. Toreiz man, viņi vēl bija. Kādreiz Arnis Mednis bija ātrs un neapstādināms. Šodien dzīve rit mierīgākā tempā, tā piespiedusi biežāk apstāties. Taču viņš atzīst, ka agrākā straujā dzīve reizēm pietrūkst. Bija mana ģimene, bez kuras tanī brīdī es nebūtu varējis. Un arī, protams, tas, ka bija daudz draugu. Man bija labdarības koncerts Nacionālajā teātrī, kur tika vākta nauda, un, kur es arī jutu, ka tie cilvēki saka, vecais, turies. Nu pilnīgi mainījās. Jo es līdz, līdz insultam, es biju nenormāli ātrs. Man bija kaut kāda tāda, tāda daba, ka man, teiksim, vērot, vērot apkārtējo pasauli man bija mokoši, jo man likās, kāpēc viņi tik lēni kustās? Kāpēc viņi tik lēni domā? Man bija vērot apkārtējo pasauli bija skatīties, kā zāle aug apmēram. Ja agrāk es skrēju visiem pa priekšu un brēcu, ko jūs velkaties? Tagad es tenterēju aiz muguras un saku, kur jūs skrienat, pagaidiet mani. Dzīvi novērtēt un novērtēt to, novērtēt to, ka, kas mums ir. Jo es, es biju tāds diezgan nepiesātināms, man vajadzēja vēl visu vēl un vēl un vēl. Un tagad es atkal, un tagad man es mācos to, kad es, es pa dienu vācu kaut kādas labas, labas lietas, teiksim. Pa, bet pilnīgākos sīkumus. Vienam gabalam atradu aranžējuma kodu, kaut kādu, nopirku garšīgu, labu jogurtu. Un es visu mēģinu to labāko, kas ir, notiek vākt vienā groziņā un šādā veidā sevi, sevi iepriecināt un, un, un, kā lai sakot, un celt, celt, nu, to pašsajūtu. Ņemšanās, nu, tā sakot, visādi, mēģinām, nu ir tāpat ir mēģināma, bet, nu, viņi ir daudz mazāk, nu visādas, uztašņas, skriešana, viss tas, tas, teiksim, tas, ka cilvēki visu laiku, jo man bija visu laiku jau, es visu laiku biju cilvēkos un cilvēki apkārt un viens aiziet, otrs atnāk. Viena intervija beidzās, nākamā sākas, tur vēl jāskrien, jāpagūst vēl aizvest uz televīziju. Tur, tur, tur aizvest, toreiz bija jāaizved kaut kāds tur mūzika, tagad tu vienkārši aizsūti pa gaisu, vai ne. Tā kā, nu, tas bišķi pietrūkst, bet, nu, tas, tas būtu neizbēgami arī bez insulta būtu noticis, jo vienkārši mana paaudze aiziet, nu, viņa atdod, atdod, atdod vietu nākamajiem. Es paskatījos vienu ierakstu, kur mēs uzstājamies Amerikas Black Entertainment TV. Oi, nu es varu teikt, ka tas čalis baigi dzied.
[9:03]Un, un, un tas, tas, teiksim, ir tas mans vēl viens stāsts ir tāds. Man prasa, kāpēc es tagad nedziedu? Es saku, es dziedātu. Bet to manu dziedātāju nišu ir aizņēmis viens dziedātājs. Kuru neviens nevar izkonkurēt. Arī es nevaru izkonkurēt. Un vispār, kas tas ir? Es atbildu, tas ir Arnis Mednis jaunībā.
[9:37]Nu ļoti laba, ļoti laba, tā, un tas bija ļoti labs. Nog, it's not your business, how I feel, what you think.
[9:54]Nu droši vien, ka lielākā daļa publikas mani asociē kā dziedātāju. Jo tā bija tā mana darbonošanās redzamā daļa. Bet es jau vēl esmu arī songraiteris. Es nelietošu vārdu komponists, jo komponists ir tas, kas komponē simfoniju. Songraiteris ir tas, tas, kā es, kas, kas komponē dziesmas, vai ne. Producēšana, aranžēšana, songraiteris un, un visādu projektu producēšana.
[10:38]Toreiz Arņa lielākais atbalsts bija viņa ģimene un draugi, kuri bija līdzās visgrūtākajos brīžos un palīdzēja nezaudēt cerību. Arnis Metnis atzīst, bijuši arī brīži, kad pārņēmis izmisums, taču šobrīd viņš cenšas visās saskatīt pozitīvo un būt pateicīgs par dzīvi. Tas, ka tu vairs nevari, tas bija briesmīgi. Tas bija visbriesmīgākais. Jo, jo, jo es biju, nu, kā, tā sakot, es biju ļoti aktīvs. Es biju pa priekšu visiem 10 metrus un bļāvu, ko jūs velkaties?
[11:18]Un tagad pēkšņi es vairs, es esmu ratiņkrēslā, sākumā esmu ratiņkrēslā. Es esmu ratiņkrēslā un es nekur nevaru pats un man vajag, klausies, man vajag aizstumt, jo ratiņkrēslā es nevarēju pārvietoties, tāpēc, ka lai ratiņkrēslā brauktu, tev vajadzīgas divas rokas. A es tikai ar to vienu roku, es varu šitā uz riņķi griezties.
[11:47]Nu, ja, bet tas arī bija tas, kāpēc es netiku uz lodžijas. Jo man bija tik grūti vienu brīdi, kad es domāju, ka es, kad es gulēju strādā, teikos Vaivaros, rehabilitācijā, man tas izmisums sasniedza galējo robežu un es domāju, ka, ka man vajadzētu no lodžijas mēģināt lekt lejā, lai viss beigtos. Viss, kas, protams, būtu, kas, kas būtu briesmīgs, teiksim, grēks pret, pret radītāju, pret vispār, pret visumu, vai ne. Bet, nu, es vienkārši netiku uz tās lodžijas, jo es, es sēžu tur ratiņkrēslā savā istabā. Vaivara rehabilitācijā, un, nu, es ar to vienu ritu apēzu šitā uz riņķi griežos, vai ne. Tas bija pats briesmīgākais, nu, un, un tagad ir, nu, kā es tagad, es varu pats funkcionēt, nu, ko es, es ne, nu, ko es, es, es, es daudz ko es nevaru, bet, nu, es kaut kā mēģinu tos savu dzīvi. Ar mašīnu braukt es varu, ar automātisko kābu, jo man labā roka un, un labā kāja man darbojās. Līdz ar to es arī spēlēt varu, nesliktāk, kā es to darīju ar vienu roku. Un man no visa bija bail. Man bija kaut kādas dzīvnieciskas bailes, kad es kaut ko, kad es kaut ko, nu, nevarēšu, nu sakot, kaut kas. Tagad tas ir, paldies Dievam, pārvarēts un es, es, es ko es varu darīt, nu, ir kaut kādas lietas, kur es skatos, kad es kaut kur dodos uz jaunu vietu, kur es neesmu bijis. Kā es tur varēšu ieiet? Vai tur trepēm ir lente, kur pieturēties ar veselu roku. Nu, un es to visu pētu un pirms tam ir maz drusciņ stress, vai, vai es tur varēšu normāli piepildīt. Radītājs ir, tas ir fakts. Un, kā lai sakot, nu viņš ir žēlīgs un viņš, viņš mūs vada.
